Es esmu tā, kurai vienmēr bija jābūt uzmanīgai. Jau no bērnības – vecāki mācīja, ka nauda neaug kokos, ka jākrāj lietainai dienai, ka katra kapeika ir jāatbildina. Es izaugu par perfektu šīs sistēmas produktu – grāmatvedi, kurš rēķina ne tikai uzņēmuma naudu, bet arī savu katru izdevumu līdz santīmam. Manā dzīvē nebija vietas muļķībām. Man nebija spontānu ceļojumu, nebija dārgu kaprīžu, nebija “tikai tāpēc, ka es to gribu”. Viss bija pamatots un racionāls. Un tad, 35 gadu vecumā, es sapratu, ka esmu nogurusi. Nogurusi būt atbildīgai. Nogurusi skaitīt. Nogurusi no tā, ka mana dzīve izskatās pēc perfekti sastādītas Excel tabulas, kurā nav nevienas krāsas.
Tas notika pēc kārtējās ģimenes sapulces, kurā mana māte man teica – “tev vajag atrast normālu vīrieti un pārtraukt dzīvot tikai darbam”. Es atgriezos mājās, iemetu somu stūrī un apsēdos uz dīvāna. Es jutu, ka esmu tukša. Ne tāda skumja tukšums, bet gan tāds kā sakoptas viesistabas tukšums – viss savās vietās, nekā lieka, bet arī nekā tāda, kas liktu sirdij pukstēt ātrāk. Toreiz es atcerējos savu kolēģi, jaunu puisi vārdā Rihards, kurš reizi pa reizei stāstīja, ka vakaros spēlējot kaut kādās tiešsaistes spēlēs. Es viņam vienmēr teicu – “tā ir naudas izšķiešana”. Bet tajā vakarā es atvēru savu klēpjdatoru un uzrakstīju meklētājā to, ko viņš reiz pieminēja. Pirmā lapa, ko es atradu, bija
vavada kazino. Es noskatījos uz to kā uz ienaidnieku. Bet kaut kas manī teica – vienreiz dzīvē pārtrauc būt gudrajai meitenei.
Es reģistrējos. Es ieliku desmit eiro. Desmit eiro, ko es parasti tērēju kaut kādās sīkās lietās – cepumos, žurnālos, nevajadzīgās svecēs. Bet šoreiz es tās iztērēju uz kaut ko, kam nebija nekādas materiālas vērtības. Sākumā es jutos vainīga. Es sēdēju un domāju – ko gan māte teiktu, ja zinātu? Bet tad es uzspiedu pogu. Un vēl. Un vēl. Es biju izvēlējusies slotu ar piparkūku tēmu – tādu saldu, rožainu, pilnu ar konfektēm un krāsainiem kūciņu simboliem. Tas bija tik bērnišķīgi, ka es gandrīz iesmējos. Es spēlēju un domāju – šī ir mana atriebība visiem tiem gadiem, kad man bija jābūt nopietnai.
Protams, es zaudēju pirmos desmit eiro. Bet es nebēdājos. Es ieliku vēl desmit. Un vēl desmit. Es biju nolēmusi – šovakar es esmu dumpiniece. Šovakar man ir vienalga. Un tad, kad mans atlikums bija jau piecdesmit eiro mīnusā, notika tas – es uzvarēju. Nevis daudz, bet pietiekami, lai atgūtu desmit. Tad vēl divdesmit. Es sāku just to, ko nebiju jutus gadu desmitiem – aizrautību. Manas rokas bija svīdušas, acis līmējās pie ekrāna, un es kliedzu iekšēji “nāc, nāc, nāc!” kad simboli griezās. Tā nebija par naudu. Tā bija par to sajūtu, ka esmu dzīva. Ka es joprojām spēju just kaut ko spēcīgāku par garlaicību un nogurumu.
Tajā naktī es zaudēju četrdesmit eiro. Bet es aizmigu ar smaidu. Nākamajā rītā es pamodos un paskatījos uz savu kontu. Četrdesmit eiro mazāk. Bet es nejutos slikti. Es jutos kā pēc labas ballītes – nedaudz nogurusi, bet iekšēji piepildīta. Es aizgāju uz darbu, un kolēģi man jautāja – “tev kaut kas ir noticis? Tu izskaties savādāka”. Es pasmaidīju un teicu – “es vienkārši labi izgulējos”. Bet patiesība bija tāda, ka pirmo reizi gados es biju izdarījusi kaut ko tikai prieka pēc, nevis tāpēc, ka tas bija racionāli.
Nākamajā vakarā es atkal atvēru vavada kazino. Šoreiz ar plānu – es ieliku tikai desmit eiro un nolēmu, ka tie ir maksimālie zaudējumi. Es atkal izvēlējos piparkūku slotu. Es spēlēju lēni, baudot katru griezienu. Es vairs necentos laimēt. Es centos sajust to brīvību, ko biju sajutusi iepriekšējā vakarā. Un tad es pamanīju, ka man ir sakrājies bonuss. Es nezināju, ko tas nozīmē, bet es nospiedu. Un pēkšņi ekrāns uzplaiksnīja zaļā krāsā, simboli sāka krist kā ūdenskritums, un skaitlis manā bilancē uzlēca no astoņiem eiro līdz septiņdesmit diviem. Es nobijos. Nopietni, es gandrīz izslēdzu klēpjdatoru. Bet tad es izelpoju un pasmējos. Septiņdesmit divi eiro no desmit. Tas nav dzīvi mainoši, bet man tas bija kā zīme – ka pasaule dažreiz atalgo tos, kas riskē.
Es izņēmu naudu. Visu. Un ar šo naudu es nopirku sev ziedus. Nevis tāpēc, ka man bija vajadzīgi ziedi, bet gan tāpēc, ka es tos gribēju. Es nopirku lielu pušķi rozā peoniju – tieši tādu, kādu mana māte vienmēr sauca par “naudas izmešanu”. Es to noliku uz virtuves galda un skatījos uz tām stundām. Tās bija pirmās reizes, kad mans dzīvoklis smaržoja pēc kaut kā, nevis pēc apkures un tīrīšanas līdzekļiem.
Es turpināju spēlēt. Bet tagad es to darīju savādāk – nevis aiz spīta, bet gan kā rituālu. Reizi nedēļā, piektdienas vakarā, pēc darba, es uztaisīju sev tēju, aizvēru aizkarus un atvēru šo lapu. Es noliku sev limitu – desmit eiro. Un es spēlēju. Dažreiz es laimēju, dažreiz zaudēju. Bet katru reizi, kad es beidzu, es pierakstīju savā dienasgrāmatā – “šodien es atļāvos”. Tās bija tikai divi vārdi, bet tie man nozīmēja visu. Jo tie nozīmēja, ka es neesmu tikai mašīna, kas pelna un tērē. Es esmu cilvēks, kuram ir tiesības uz muļķībām, uz nepamatotu prieku, uz neefektīvu laimes izjūtu.
Reiz es uzvarēju divsimt eiro. Tā bija lielākā summa, ko jebkad biju laimējusi. Es sēdēju un domāju – ko tagad? Mana pirmā doma bija ielikt tos uzkrājumos. Bet tad es iedomājos, ko es teiktu savam kolēģim Rihardam, ja viņš man pajautātu, kā iztērēju laimestu. Un es sapratu, ka gribu darīt kaut ko traku. Es nopirku biļeti uz koncertu – nevis to lēto, bet VIP zonā. Es aizgāju viena. Es nopirku sev šampanieti. Un es dejoju. Pilnīgi svešu cilvēku vidū, kas nezināja, ka es esmu tā atbildīgā grāmatvede, kas skaita katru santīmu. Viņi redzēja tikai sievieti, kas smaida un dejo. Un tā es biju es. Īstā es.
Tagad, kad kāds man jautā, kāpēc es spēlēju, es saku – nevis lai laimētu, bet lai atcerētos, ka dzīve nav tikai atskaite par ceturksni. Tā ir arī peonijas uz galda, koncerts darba dienas vakarā un desmit eiro, ko tu vari izmest vējā tikai tāpēc, ka tas liek tev justies dzīvam. Es joprojām esmu grāmatvedis. Joprojām rēķinu. Bet tagad manā Excel tabulā ir viena rinda, kuru es nekad neaizpildu – “neparedzētam priekam”. Katru nedēļu es atvēlu desmit eiro. Desmit eiro, ko es varu iztērēt jebkurā muļķībā. Un dažreiz tā muļķība ir šī spēle – vavada kazino. Kur simboli griežas, un es ar viņiem griežos, un uz mirkli es aizmirstu, ka man rīt jābūt atbildīgai. Rīt es atkal būšu. Bet šovakar – esmu tikai es. Un tas ir vairāk nekā pietiekami.
